Latvijas–Baltkrievijas sauszemes robežu gandrīz katru dienu mēģina šķērsot cilvēki. Šāda kustība nav nekas jauns – kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas dažādas robežšķērsotāju grupas izmantojušas valsts dienvidaustrumu sauszemes robežu, lai nonāktu Latvijā. Tikai pēdējo četru gadu laikā (kopš 2021. gada vasaras) tas notiek daudz intensīvāk, jo kaimiņvalsts Baltkrievijas režīms Aleksandra Lukašenkas vadībā aktīvi veicina trešo valstu pilsoņu ieceļošanu Baltkrievijā un novirza viņus uz blakus esošajām Eiropas Savienības valstīm – Latviju, Lietuvu un Poliju.

Daudzi cilvēki no valstīm, kurās turpinās pilsoņu karš, bruņotas sadursmes, protesti pret valdošo režīmu un cita veida politiska nestabilitāte, piemēram, no Sudānas, Somālijas, Etiopijas, Sīrijas, Afganistānas, Irānas, Irākas, Kongo Demokrātiskās republikas, Mali u. c., izmanto iespēju doties uz Krieviju un Baltkrieviju, cerot pēc tam turpināt ceļu uz ES un pieteikties patvērumam kādā no ES valstīm. Būtiskas izmaiņas šogad netiek prognozētas, un līdzīgas tendences vērojamas arī Lietuvā un Polijā, tāpat kā citos migrācijas ceļos, kas ved uz ES.

2021. gadā ārvalstnieki ieradās Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā ar lidmašīnu reisiem no Irākas, Turcijas u. c. valstīm, taču kopš 2022. gada otrās puses vairums ieceļo Baltkrievijā caur Krieviju.

Pieejamā informācija liecina, ka ārvalstnieki ierodas ar lidmašīnas reisu Krievijas galvaspilsētā Maskavā, no kurienes dodas uz Baltkrieviju, vismaz daļu ceļa veicot ar pārvadātāju. Daudzos gadījumos no Krievijas cilvēki ieceļo Baltkrievijā likumam neatbilstīgā veidā, tas ir, bez vīzas. Baltkrievijas teritorijā ceļotāji bieži vien izmanto vēl citu pārvadātāju, kas nogādā viņus pie Baltkrievijas robežas ar Latviju (vai Poliju, vai Lietuvu). Ieceļotāji mēģina šķērsot tā dēvēto “zaļo robežu” un nonāk savdabīgā slazdā. Latvijas Valsts robežsardze viņus attur no robežas šķērsošanas, savukārt Baltkrievijas robežsardze un citi dienesti liek šķēršļus, lai viņi nevarētu atgriezties Minskā vai citās Baltkrievijas pilsētās.

Valsts robežsardze (VRS) publicē trīs veidu datus:
– no robežas šķērsošanas atturēto cilvēku skaits aizvadītajā diennaktī;
– kopīgais atturēto cilvēku skaits kopš gada sākuma;
– humānu apsvērumu dēļ Latvijā uzņemto cilvēku skaits.
Saskaņā ar VRS sniegto informāciju līdz 2026. gada 9. jūnijam no valsts robežas šķērsošanas atturēti 4982 cilvēki, humānu apsvērumu dēļ uzņemti 12 cilvēki. 2025. gadā no valsts robežas šķērsošanas kopumā tika atturēti 12 046 cilvēki un humānu apsvērumu dēļ uzņemts 31. 2024. gadā no valsts robežas šķērsošanas kopumā tika atturēti 5388 cilvēki un humānu apsvērumu dēļ uzņemti 26. 2023. gadā no valsts robežas šķērsošanas kopumā tika atturēti 13 863 cilvēki, humānu apsvērumu dēļ uzņemti 428. 2022. gadā no robežas šķērsošanas tika atturēti 5286 cilvēki, humānu apsvērumu dēļ uzņemti 217. Savukārt no 2021. gadā no robežas šķērsošanas kopumā tika atturēti 4045 cilvēki un humānu apsvērumu dēļ uzņemti 94 cilvēki.

Atturēto cilvēku skaits norāda uz novērstiem robežas šķērsošanas mēģinājumiem, ko var atkārtoti veikt vieni un tie paši cilvēki pat vienas dienas laikā. Tādējādi kopējais atturēto cilvēku skaits nevar sniegt precīzu priekšstatu par cilvēku skaitu uz robežas. 2023. gada vasarā – jūnijā, jūlijā un augustā – katru dienu notika vidēji 35 mēģinājumi šķērsot robežu, savukārt 2023. gada rudenī robežšķērsošanas mēģinājumu skaits trīskāršojās, septembrī sasniedzot vidēji 106 gadījumus dienā un oktobrī – 93 gadījumus dienā. Novembrī robežšķērsošanas mēģinājumu skaits atkal būtiski kritās (līdz vidēji 28 gadījumiem dienā) un decembrī mazinājās līdz vidēji četriem mēģinājumiem dienā jeb 135 robežšķērsošanas mēģinājumiem visa mēneša garumā. 2024. gada janvārī Latvijas–Baltkrievijas robežu mēģināja šķērsot vien pieci cilvēki, savukārt 2024. gada jūnijā tika fiksēti 427 mēģinājumi šķērsot robežu. 2025. gada sākumā tika novērota līdzīga situācija: gada pirmajos trīs mēnešos kopumā tika reģistrēti 355 robežas šķērsošanas mēģinājumi, savukārt aprīlī bija vērojams straujš robežšķērsošanas mēģinājumu skaita pieaugums – mēnesī kopā tika fiksēti 1666 mēģinājumi.

Latvijā laikā no 2021. gada 10. augusta līdz 2023. gada 9. augustam bija spēkā Ministru kabineta rīkojums Nr. 518 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” Ludzas, Krāslavas Augšdaugavas novadā un Daugavpils valstspilsētā. Saskaņā ar šo rīkojumu Nacionālo bruņoto spēku un Valsts policijas pārstāvjiem bija tiesības pārtraukt mēģinājumus šķērsot robežu likumam neatbilstīgā veidā, kā arī dot rīkojumu personām, kuras jau bija šķērsojušas robežu, atgriezties kaimiņvalstī, šajā gadījumā Baltkrievijā. Lai panāktu atgriešanās rīkojuma izpildi, dienestu darbinieki varēja galējas nepieciešamības gadījumā pielietot fizisku spēku un speciālos līdzekļus, tostarp stekus, elektrošoka ierīces, gāzes baloniņus, redzi ierobežojošus līdzekļus, kairinošas vai paralizējošas vielas, dūmu sveces, kā arī gāzes, gaismas, trokšņa un gumijas lādiņu granātas.

Kopš 2023. gada 10. augusta minētajās pierobežas teritorijās ir spēkā pastiprināta robežapsardzības sistēmas darbības režīms, kas saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 184 ir pagarināts līdz 2026. gada 30. jūnijam. Arī šis režīms paredz Nacionālo bruņoto spēku un Valsts policijas atbalstu robežsardzei, lai nepieļautu neregulāru robežas šķērsošanu. Tas ietver arī iespēju tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem iekļūt dzīvojamās un nedzīvojamās telpās un zemes gabalos, lai tur notvertu vai atrastu robežu šķērsojušus cilvēkus. Tāpat paredzēts, ka Valsts robežsardzei jāapgādā cilvēki, kas mēģina šķērsot robežu ārpus oficiālajiem robežšķērsošanas punktiem, ar pārtiku un pirmās nepieciešamības lietām. Vajadzības gadījumā jāsniedz arī medicīniska palīdzība robežšķērsotājiem.

2023. gada jūnijā Saeima apstiprināja grozījumus Valsts Robežsardzes likumā, kas nosaka, ka viens no robežsardzes uzdevumiem ir novērst nelikumīgu valsts robežas šķērsošanu un viens no robežsarga pienākumiem – neļaut cilvēkiem ieceļot valstī tam neparedzētā vietā un laikā, ja vien nepastāv objektīvi pamatoti apstākļi ieceļošanai. Lai atturētu cilvēkus no robežas šķērsošanas, robežsargi var pielietot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus, kā arī izmantot dienesta suņus.

2023. gada 29. augustā valdība apstiprināja grozījumus noteikumos “Noteikumi par speciālo līdzekļu veidiem un to lietošanas kārtību”, paredzot, ka papildus speciālajiem līdzekļiem, kas jau tagad tiek izmantoti, – tajā skaitā stekiem, elektrošoka ierīcēm, gāzes baloniņiem, dūmu svecēm un granātām, gāzes, gaismas un trokšņa granātām – robežsargi varēs pielietot arī psiholoģiskas iedarbības skaņu ierīces.

Minētie grozījumi legalizē potenciālo patvēruma meklētāju atturēšanu no robežas šķērsošanas jeb atgrūšanu (angļu val. pushbacks) un tādējādi pārkāpj cilvēku tiesības uz patvērumu, kā arī apdraud viņu tiesības uz veselību, dzīvību un drošību.

Personu atgrūšana ir prettiesiska, jo nerespektē tiesības uz patvērumu, kas nostiprinātas 1951. gada Ženēvas konvencijā par bēgļa statusu, ES Pamattiesību hartā un ES likumos, tajā skaitā:
– Eiropas Parlamenta un Padomes regulā 2024/1348,ar ko tika izveidota kopīga procedūra starptautiskajai aizsardzībai ES un atcelta direktīva 2013/32/ES un kas apstiprina neizraidīšanu kā pamatprincipu, pieņemot lēmumus par patvēruma meklētāju iespējām palikt valstu teritorijā;
– Eiropas Parlamenta un Padomes regulā 2024/1347, ar ko atcēla direktīvu Nr.2011/95/ES, par standartiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku kvalificēšanu par starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, vienotu statusu bēgļiem vai personām, kam ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, un piešķirtās aizsardzības saturu;
– Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta regulā (ES) 2016/399 par ES kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pāri robežām jeb Šengenas Robežu kodeksā.

Ikvienam trešās valsts pilsonim ir tiesības pieteikties patvērumam, pat ja viņš/viņa šķērso vai ir šķērsojis/-usi robežu likumam neatbilstīgā veidā. Šis princips ir atzīts Latvijas tiesību aktos – Krimināllikumā un Patvēruma likumā –, un to vēlreiz apstiprināja Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2022. gada 30. jūnijā spriedumā lietā C-72/22 PPU par Lietuvas rīcību, masveidā aizturot robežu likumam neatbilstīgā veidā šķērsojušas personas. Tiesa norādīja, ka ikvienam trešās valsts pilsonim vai bezvalstniekam ir tiesības pieprasīt starptautisko aizsardzību dalībvalsts teritorijā, tostarp pie tās robežām vai tranzīta zonās, pat ja viņš vai viņa šajā teritorijā atrodas likumam neatbilstīgā veidā. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai (tagad Eiropas Parlamenta un Padomes regula 2024/1348) paredz, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības palikt valsts teritorijā pieteikuma izvērtēšanas laikā.

Robežšķērsotāju atgrūšana no robežas pārkāpj 1951. gada Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu 33. pantā un ES Pamattiesību hartas 19. panta 2. daļā noteikto izraidīšanas aizliegumu jeb neizraidīšanas (angļu val. non-refoulement) principu. Saskaņā ar šo pantu personas nedrīkst izraidīt uz izcelsmes valsti vai tranzītvalsti, šajā gadījumā uz Baltkrieviju, ja tām šajā valstī varētu draudēt dzīvības briesmas un spīdzināšana. Turklāt personas nedrīkst pakļaut arī pastarpinātas izraidīšanas (angļu val. chain refoulement) riskam, kad pēc izraidīšanas uz Baltkrievijas tās varētu tikt deportētas uz savu izcelsmes valsti vai, kā liecina pieejamā informācija, uz kaimiņvalsti Krieviju, kur tām varētu draudēt spīdzināšana un necilvēcīga apiešanās.

VRS ir atkārtoti uzsvērusi, ka spēka pielietošana, atgrūžot robežšķērsotājus, notiek izņēmuma gadījumos atbilstīgi likumam un dienesta reglamentam. Nepieciešamības gadījumā atgrūstajiem cilvēkiem tiek sniegts medicīniskais atbalsts, kā arī ūdens un pārtika. Tomēr biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” ir saņēmusi robežšķērsotāju liecības par fizisku un emocionālu vardarbību (piekaušanu, sišanu ar elektrošoku, draudiem un naida runu), tajā skaitā no neidentificētu vienību pārstāvju puses.

Saskaņā ar VRS teikto cilvēki tiek atgrūsti bez dokumentu pārbaudes un identifikācijas, tāpēc viņu valstspiederība, vecums un citi raksturojošie dati nav zināmi. Robežšķērsotāji pieredz vardarbību arī Baltkrievijas teritorijā no Baltkrievijas dienestu pārstāvju puses, kuri virza viņus atpakaļ uz Latviju, neļaujot atgriezties Minskā vai citās pilsētās. Ilgstoši atrodoties “starp robežām”, cilvēku fiziskā un mentālā veselība tiek pakļauta nopietnam apdraudējumam.

Spēkā esošais regulējums paredz, ka cilvēki var iesniegt patvēruma pieteikumu oficiālajos robežšķērsošanas punktos, kā arī aizturēto ārzemnieku centrā Daugavpilī un citās Valsts robežsardzes nodaļās, kā arī Valsts policijas un Patvēruma un migrācijas lietu pārvaldes nodaļās, bet ne uz sauszemes robežas. Ceļojot ar pārvadātāju likumam neatbilstīgā veidā, cilvēkiem nav gandrīz nekādu iespēju nonākt oficiālajās robežas šķērsošanas vietās. To nepieļauj arī Baltkrievijas varas iestādes, kuru darbinieki virza robežšķērsotājus uz “zaļo robežu”, liekot viņiem doties uz Latviju caur caurumiem robežas žogā. Arī Latvijas robežsargi nedod iespēju cilvēkiem, kas nonākuši uz sauszemes robežas, doties uz oficiālajiem robežšķērsošanas punktiem.

Tomēr, pat nonākot vienīgajā palikušajā robežšķērsošanas punktā uz Latvijas–Baltkrievijas robežas – Pāterniekos, potenciālie patvēruma meklētāji, visticamāk, nevarēs pieteikties patvērumam. 2025. gada 16. martā Ministru kabinets pieņēma lēmumu slēgt Pāternieku robežkontroles punktu kājāmgājējiem un velosipēdistiem, paredzot, ka robežu var šķērsot tikai ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem. Silenes robežšķērsošanas punkta darbība ir apturēta kopš 2023. gada 19. septembra. Tādējādi patvēruma pieprasīšanas procedūra vairākās Latvijas pierobežas pašvaldībās ir apturēta de facto.

Tiesībsargs ziņojumā par 2022. gadu ir norādījis uz nepieciešamību nodrošināt pieeju patvēruma procedūrai un novērst necilvēcīgas apiešanās riskus, īpaši mazaizsargāto personu grupās. Savukārt 2023. gada 15. jūnija vēstulē Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai par grozījumiem Valsts robežsardzes likumā Tiesībsargs minēja, ka gadījumā, ja persona, atrodoties Latvijas teritorijā, izsaka lūgumu piešķirt patvērumu, starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatāms par sagatavotu un uz šo personu attiecas gan procesuālās tiesības pieteikuma izskatīšanas laikā (tiesības tikt uzklausītam, iesniegt pierādījumus utt.), gan arī tādas fundamentālas tiesības kā palikt dalībvalsts teritorijā, līdz viņa lietā tiks pieņemts lēmums vismaz pirmās instances tiesā. Saskaņā ar informāciju, ko biedrībai “Gribu palīdzēt bēgļiem” snieguši paši robežšķērsotāji, pat ja uzreiz pēc robežas šķērsošanas likumam neatbilstīgā veidā viņi ir pauduši vēlmi pieteikties patvērumam, viņi ir tikuši novirzīti atpakaļ uz Baltkrievijas teritoriju.

Atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta regulas (ES) 2016/399 par ES kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pāri robežām jeb Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 5.c) apakšpunktam valstis var uzņemt cilvēkus humānu apsvērumu dēļ, kas tiek īstenots arī Latvijā. Starp šiem cilvēkiem ir galvenokārt ģimenes ar bērniem, nepavadīti nepilngadīgi cilvēki, robežšķērsotāji ar smagām veselības problēmām un vecāka gadagājuma cilvēki. Humānu apstākļu dēļ uzņemtie cilvēki sākotnēji tiek aizturēti Daugavpils vai Mucenieku aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centros. Tur viņiem ir iespēja sākt patvēruma procedūru.

Tomēr biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” rīcībā ir liecības, kas ļauj secināt, ka mazaizsargātu personu individuālie apstākļi ne vienmēr tiek konsekventi izvērtēti un ņemti vērā – ir tikušas atgrūstas gan ģimenes ar bērniem, gan nepavadīti nepilngadīgi cilvēki. Turklāt, pieņemot lēmumus par personu uzņemšanu vai neuzņemšanu Latvijā, ne vienmēr ticis ievērots ģimenes vienotības princips, proti, daļa no ģimenes tikusi atgrūsta.

Robežšķērsotāju atgrūšana no robežas bez pietiekamas viņu individuālo apstākļu izvērtēšanas (piemēram, bez identitāti apliecinošu dokumentu pārbaudes, kas neļauj pārliecināties par personu vecumu un ģimenes saitēm) pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (4. protokola 4. pantā) un ES Pamattiesību hartā (19. panta 1. daļā) noteikto ārzemnieku kolektīvās izraidīšanas aizliegumu.

Šis aizliegums nozīmē, ka valstis nedrīkst atgriezt ārzemnieku grupas, nepārbaudot viņu personiskos apstākļus un neļaujot tām izvirzīt savus argumentus pret attiecīgo valsts iestāžu pasākumiem. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa virknē spriedumu, piemēram, M. A. pret Kipru, Nr. 41872/10; Hirsi Jamaa un citi pret Itāliju [LP], Nr.27765/09; M. H. un citi pret Horvātiju, Nr. 15670/18 un Nr. 43115/18; Shahzad pret Ungāriju, Nr. 12625/17; M. K. un citi pret Poliju, Nr. 40503/17, Nr. 42902/17 un Nr. 43643/17, ir atzinusi kolektīvas izraidīšanas aizlieguma pārkāpumus un noteikusi kompensācijas par tiem.

Jā. Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, pie Latvijas–Baltkrievijas robežas ir gājuši bojā 15 cilvēki. 2022. gada izskaņā kāds vīrietis no Afganistānas guva letālus apsaldējumus un nomira Rēzeknes slimnīcā, bet 2023. gada aprīlī sieviete no Sīrijas nomira Daugavpils slimnīcā. Abi tika nogādāti ārstniecības iestādēs no Latvijas–Baltkrievijas robežas. Kopš 2023. gada oktobra 11 neidentificētu cilvēku mirstīgās atliekas tika atrastas pierobežā. Tā kā mirušo personu identitāte netika noskaidrota, tās tika apbedītas Krāslavas novada Zaščirinas kaspētā un Augšdaugavas novada Silenes pareizticīgo kapsētā, kā arī Šēderes pagasta Grīnvaldes kapos. 2025. gada aprīlī pierobežā bez dzīvības pazīmēm tika atrasts vīrietis no Kenijas un vīrietis no Baltkrievijas, kuri vēlāk tika repatriēti uz savām dzimtajām valstīm.

Saskaņā ar publiski pausto informāciju par situāciju uz ES–Baltkrievijas robežas Baltkrievijas pierobežā līdz 2024. gada beigām bojā ir gājuši 63 ārvalstnieki (migrantu un aktīvistu liecības norāda uz vēl 16 nāves gadījumiem), Latvijas pierobežā – 11, Lietuvas pierobežā – 6, Polijas pierobežā – 42. Šie cilvēki ir vien aisberga redzamā daļa. Precīzs bezvēsts pazudušo un bojāgājušo cilvēku skaits uz Latvijas–Baltkrievijas robežas nav zināms. Nevaldības organizācijas, kuru darbība ir saistīta ar ES–Baltkrievijas robežu, ir saņēmušas vairāk nekā 500 palīdzības pieprasījumu no cilvēkiem, kas meklē savus pazudušos radiniekus no Sudānas, Somālijas, Sīrijas, Irākas, Jemenas, Indijas, Afganistānas u. c. valstīm.

Biedrībā “Gribu palīdzēt bēgļiem” pēc palīdzības ir vērsušies arī vairāki cilvēki, kas pēc ilgstošas uzturēšanās uz Latvijas–Baltkrievijas robežas un atgrūšanas no vienas un otras robežas puses vairāku dienu vai nedēļu garumā guva roku un/vai kāju apsaldējumus un vēlāk piedzīvoja šo ķermeņa daļu amputāciju.

Saskaņā ar biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” rīcībā esošo informāciju, ja persona ir pazudusi bez vēsts pēc Latvijas–Baltkrievijas robežas šķērsošanas, tad personas piederīgajiem, vēlams, pirmās pakāpes radiniekam, jāvēršas mītnes valsts tiesībsargājošajās iestādēs un jāinformē par pazudošo personu. Būtiski tiesībsargājošajām iestādēm norādīt, kāpēc pastāv aizdomas, ka persona pazudusi bez vēsts tieši Latvijas teritorijā, kā arī sniegt informāciju par pēdējo zināmo atrašanās vietu. Tālāk saskaņā ar starptautiskajiem sadarbības līgumiem attiecīgās valsts policijai, kurā iesniegta informācija par bezvēsts pazudušo personu, jāvēršas Latvijas Valsts policijā. Nepieciešamības gadījumā jāvēršas arī pēc atbalsta tās valsts vēstniecībā, kuras pilsonis ir pazudusī persona, ja konkrētajai valstij ir vēstniecība Latvijā.

Lielākā daļa cilvēku, kas mēģinājuši šķērsot robežu, tikuši apturēti un novirzīti atpakaļ uz Baltkrievijas teritoriju jeb atgrūsti. Latvijai ir saistošas starptautiskās konvencijas un Eiropas Savienības likumi, kas nosaka, ka ikvienam ārvalstniekam ir tiesības pieteikties patvērumam, pat ja viņš/viņa mēģina šķērsot/ir šķērsojis robežu likumam neatbilstīgā veidā. Cilvēku atgrūšana no robežas, īpaši ziemā, draud ar būtisku kaitējumu veselībai vai pat nāvi. “Gribu palīdzēt bēgļiem” rīcībā ir informācija par vairākiem cilvēkiem, kuri ir gājuši bojā vai kuriem ir veikta locekļu amputācija pēc ilgstošiem mēģinājumiem šķērsot Latvijas–Baltkrievijas robežu ar mērķi lūgt patvērumu.

Tas arī bija iemesls, kāpēc “Gribu palīdzēt bēgļiem” darbiniece Ieva Raubiško 2023. gada janvārī, saņemot atkārtotus lūgumus pēc palīdzības no vairākkārt atgrūstiem Sīrijas izcelsmes cilvēkiem pie Latvijas–Baltkrievijas robežas un bažījoties par viņu dzīvību un veselību, vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pēc tam, kad tiesa bija lēmusi par pagaidu pasākumu ieviešanu attiecībā uz minētajiem patvēruma meklētājiem, I. Raubiško kopā ar “Gribu palīdzēt bēgļiem” biedru Egilu Grasmani devās uz Latvijas–Baltkrievijas robežu, lai pārliecinātos, ka tiesas lēmums tiks izpildīts un Sīrijas pilsoņi saņems nepieciešamo humāno palīdzību. Par šīm darbībām tika ierosināts kriminālprocess, un I. Raubiško vēlāk tika apsūdzēta par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu personu grupai.

Virkne Latvijas nevaldības organizāciju, kā arī EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs, Eiropas Cilvēktiesību komisāri Duņa Mijatoviča, Maikls O’Flāhertijs un ANO īpašā ziņotāja cilvēktiesību aizstāvju jautājumos Mērija Lovlora ir pauduši kritiku un bažas par cilvēktiesību aizstāvju darba kriminalizāciju Latvijā apstākļos, kad nacionālā likumdošana būtiski ierobežo patvēruma tiesības

Runājot par situāciju uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, bieži tiek lietoti tādi vārdu salikumi kā “nelegālais imigrants” vai “nelegālā imigrācija”. Tomēr no juridiskās un ētiskās perspektīvas kā nelegālu var apzīmēt tikai procesu vai rīcību, bet ne personu. Šāda pieeja jāskata kā stereotipizācija, par ko biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” ir vērsusies Sabiedrisko mediju ombudā (skat. ombuda atzinumu šeit). Jēdziens “nelegāls migrants” ir atzīts kā nevēlams arī starptautiskos avotos (skat., piemēram, Starptautiskās migrācijas organizācijas glosāriju).

Cilvēki, kuri mēģina šķērsot ES ārējo robežu, pārsvarā kļūst par patvēruma meklētājiem.
 
Neviens cilvēks nav nelegāls! 
Runājot par cilvēkiem, kuri šķērso robežu, aicinām izmantot neitrālus apzīmējumus, piemēram, “robežšķērsotājs”, “ārvalstnieks” vai “migrants”, ja nav iespējas izmantot visaptverošu apzīmējumu “cilvēks”. Arī situācijas kontekstualizēšanai aicinām nelietot nevēlamo jēdzienu “nelegālā imigrācija”.