Iekšlietu ministra Jāņa Dombravas izteikumi par “Eiropas normām” apdraud Latvijas reputāciju, liecina par Latvijas saistību nepārzināšanu un veicina neiecietību uz etniskā pamata

Norādot, ka viņu “neinteresē visādas Eiropas normas”, iekšlietu ministrs Jānis Dombrava demonstrē neizpratni par Eiropas Savienības (ES) tiesību aktu normām un citām saistībām, kas Latvijai jāievēro kā ES dalībvalstij. Iekšlietu ministra izteikumi satur nepatiesu informāciju, ir bīstami un brīžiem vērtējami kā ekstrēmi.

Lai saprastu šo izteikumu problemātiku, svarīgi precizēt, ko “Eiropas normas” īsti nozīmē. “Eiropas normas” uz kurām iekšlietu ministrs atsaucās (visticamāk, ES tiesību aktos ietvertās normas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi), ir neatņemama ES un Latvijas tiesību daļa. Tās skaidri nosaka, ka valstij ir pienākums pieņemt un pilnvērtīgi izskatīt patvēruma pieteikumus. Tas nostiprināts arī starptautiskajās tiesībās, Latvijas likumos un tiesu praksē.

Saskaņā ar šīm normām Latvija nevar izraidīt cilvēkus, kuru patvēruma pieteikumi jau ir pieņemti un reģistrēti. Uz šiem cilvēkiem attiecas patvēruma procedūra, kas ietver rūpīgu patvēruma pieteikumu izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu par patvēruma piešķiršanu vai nepiešķiršanu, ko īsteno Patvēruma un migrācijas lietu pārvalde (PMLP). PMLP līdzšinējā pieeja ir bijusi gana stingra, pēdējo trīs gadu laikā (2023–2025) piešķirot patvērumu vidēji 13 % no visiem patvēruma pieteikumu iesniedzējiem (2023. gadā – 128 cilvēkiem no kopumā 1624 patvēruma pieprasītājiem, 2024. gadā – 192 cilvēkiem no 801 pieprasītājiem un 2025. gadā – 154 cilvēkiem no 1288 pieprasītājiem, skat. https://www.pmlp.gov.lv/lv/patveruma-mekletaju-statistika).

Radot priekštatu, ka šīs normas ir mazsvarīgas vai pārkāpjamas, ministrs apdraud Latvijas kā tiesiskas valsts reputāciju. Reizē tiek radīts risks, ka šāda attieksme var tikt uzskatīta par pieņemamu iesaistīto iestāžu (Valsts robežsardzes, Valsts policijas, NBS u. c.) darbā.

Turklāt ministra izteikumi veicina neiecietību pret cilvēkiem uz etniskās piederības pamata. Nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu nepieļauj ne Latvijas, ne ES akti, ne arī starptautiskās konvencijas. Konkrētāk Latvijas Krimināllikuma 78. pants paredz kriminālatbildību par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu un ES Rasu vienlīdzības direktīva 2000/43/EK aizliedz diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes dēļ nodarbinātībā, izglītībā, sociālajā aizsardzībā un piekļuvē precēm un pakalpojumiem.

Savā “Facebook” kontā minot, ka patvēruma centrus “pārpludina bari ar Somālijas, Sudānas, Bangladešas, Šrilankas u. c. eksotisku valstu pilsoņiem, kurus uztur par mūsu nodokļu maksātāju naudu” un kas “brīvi vazājas apkārt ar nažiem, apkārtējo vidi ir pataisījuši par miskasti”, iekšlietu ministrs ne vien izrāda necieņu un rosina naidīgu attieksmi pret Latvijā oficiāli uzņemtiem patvēruma meklētājiem, bet arī demonstrē neorientēšanos iekšlietu sektorā un atsevišķu struktūrvienību darbā. 

Jāuzsver, ka pēdējos gados lielākā daļa patvēruma meklētāju uzņemšanas pasākumu Latvijā tikusi finansēta par ES Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda līdzekļiem. Kas attiecas uz nažu izmantošanu, iekšlietu ministrs ir paudis sagrozītu informāciju un radījis maldīgu priekšstatu par vardarbību patvēruma meklētāju vidū. Komentārs saistīts ar patvēruma meklētāju praksi turēt savus traukus istabās, nevis koplietošanas virtuvēs. Šādas prakses novēršana ir iekšējās kārtības jautājums, kas ir struktūrvienības vadības un darbinieku ziņā. 

Papildus vēlamies uzsvērt, ka “nelegāls migrants” nav juridiski pieņemts jēdziens – arī ES Eiropas Migrācijas tīkla glosārijā uzsvērts, ka cilvēki nevar būt “nelegāli”; nelegāla vai likumam neatbilstīga var būt vien kāda darbība. Vairākās ES valstīs, piemēram, Slovēnijā, Slovākijā, Portugālē, Spānijā, robežas šķērsošana likumam neatbilstīgā veidā netiek traktēta kā kriminālnoziegums, bet gan kā administratīvs pārkāpums.

Ministra izteikumu radītie riski nav tikai teorētiski. Latvija jau kopš 2021. gada īsteno politiku, kas ir pretrunā ar augstākstāvošiem ES tiesību aktiem un starptautiskām konvencijām, masveidā atturot cilvēkus no Latvijas–Baltkrievijas robežas šķērsošanas – piespiedu kārtā atgriežot tos atpakaļ Baltkrievijas teritorijā caur dzīvnieku migrācijai domātiem vārtiem – un neļaujot pieteikties patvērumam, pat ja cilvēki šādu vēlmi izsaka. Biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” ir atkārtoti uzsvērusi, ka patvēruma meklēšana nav noziegums: ikvienam trešās valsts pilsonim ir tiesības pieteikties patvērumam, pat ja viņš/viņa šķērso vai ir šķērsojis/-usi robežu likumam neatbilstīgā veidā.

Cilvēktiesību normas par piekļuvi patvērumam ir skaidras. Neizraidīšanas princips (angļu val. non-refoulement) aizliedz izraidīt cilvēku, kurš pieprasa patvērumu, uz valsti, kas viņam nav droša, vai ja pastāv pastarpinātas izraidīšanas (angļu val. chain refoulement) risks. Šo normu nopietnu pārkāpumu risks attiecas uz izraidīšanu uz Baltkrieviju: valstī nepastāv efektīvs starptautiskās aizsardzības sniegšanas mehānisms un tiek veiktas deportācijas uz valstīm, kurās draud spīdzināšana vai necilvēcīga, vai pazemojoša izturēšanās.

Jau tagad pret Latviju notiek tiesvedība Eiropas Cilvēktiesību tiesā par valsts rīcību uz robežas (“H.M.M. un citi pret Latviju” un vairākas citas lietas), un, vēl plašāk atsakoties pieņemt patvēruma pieteikumus, tiesiskie riski tiktu vairoti. Ungārija, pieņemot likumus, lai neievērotu tās patvēruma tiesību saistības (t.sk. nepieņemot pieteikumus), atkārtoti zaudējusi gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Eiropas Savienības tiesas līmenī: pēdējā EST spriedumā (C-123/22, “Komisija pret Ungāriju”) Ungārijai tika piemērots 200 miljonu eiro sods, kā arī viena miljona eiro sods par katru dienu, kamēr spriedums netiks ievērots. Ja šāda prakse tiktu ieviesta Latvijā, tas radītu gan institucionālus, gan individuālus tiesiskus riskus: pastāv iespēja, ka patvēruma meklētāji vai nu paši vērsīsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzībām par savu patvērumu tiesību pārkāpumiem, vai arī vērsīsies pie organizācijām, kas strādā patvēruma/migrācijas jomā, lūdzot atbalstu savu tiesību aizstāvībai.

Iekšlietu ministrs tādējādi apdraud ne tikai pamattiesības un Latvijas reputāciju, bet arī valsts budžetu. Šie izteicieni drīzāk skatāmi kā daļa no priekšvēlēšanu aģitācijas, kas turklāt maldina sabiedrību, piedāvājot risinājumus, kas juridiski nav iespējami. Vienlaikus šādi izteicieni no iekšlietu ministra puses nenāk par labu Latvijas reputācijai.

Arī ES migrācijas patvēruma pakts, kas stājās spēkā 12. jūnijā, cita starpā nosaka valstij atbildību veikt skrīningu un izvērtēt patvēruma pieteikumus arī pie robežas, tostarp izvērtējot arī potenciālo robežšķērsotāju veselības stāvokli un neaizsargātību. Situācijas, kurās persona ļaunprātīgi izmanto patvēruma procedūru, jau tagad tiek risinātas patvēruma procedūras laikā, kuras gaitā tiek apstiprināts vai noraidīts lūgums pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas. Tieši šī procedūra, nevis tās apiešana, ir tiesiski pareizais instruments.