Biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” un Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāvji ar Saeimas Juridiskās komisijas deputātiem diskutē par nepieciešamību nošķirt humānās palīdzības sniegšanu no cilvēku nelikumīgas pārvietošanas par maksu

Š. g. 2. aprīlī biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” (GPB) Padomes loceklis Egils Grasmanis un Latvijas Cilvēktiesību centra (LCC) jurists Edgars Oļševskis piedalījās Saeimas Juridiskās komisijas sēdē, kur tiks apspriests kopīgais GPB un LCC ierosinājums likumdevējiem veikt izmaiņas tiesību aktos, skaidri nošķirot cilvēku nelikumīgu pārvietošanu pāri robežai par samaksu no humānās un citas palīdzības sniegšanas.

Egils Grasmanis vērsa deputātu uzmanību uz pēdējo gadu tendenci Latvijā kriminalizēt to cilvēku darbību, kas sniedz humāno un citu palīdzību cilvēkiem, kas šķērso robežu nelikumīgā veidā ar mērķi lūgt patvērumu. GPB pārstāvis komisijas sēdē prezentēja trīs šādus gadījumus: 1) kubiešu vīram/tēvam piespriestais trīsarpus gadu cietumsods par došanos uz Latvijas–Baltkrievijas robežu, lai palīdzētu sievai un 10 gadus vecajai meitai; 2) tiesas process pret diviem Nīderlandes pilsoņiem, kuriem varētu draudēt 2–10 gadu cietumsods par palīdzēšanu nīderlandieša māsai un vēl četrām sievietēm pie Latvijas–Baltkrievijas robežas; 3) tiesas process pret GPB biedri Ievu Raubiško, kurai prokurore lūgusi piespriest pusotru gadu cietumā par palīdzības sniegšanu Sīrijas pilsoņu grupai pie Latvijas–Baltkrievijas robežas 2023. gada janvārī. Visos minētajos gadījumos apsūdzētie un viens nu jau notiesātais cilvēks centās bez atlīdzības palīdzēt un glābt veselību un dzīvību vai nu saviem tiešajiem radiniekiem, vai arī cilvēkiem, kuri lūdza patvērumu un bija kritiskā stāvoklī.

Atsaucoties uz Latvijai saistošo ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokolu pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem, kas definē migrantu pārvietošanas noziegumu kā organizētas noziedzības darbību ar mērķi gūt materiālu vai finansiālu labumu, kā arī topošo Eiropas Savienības direktīvu, kas noteiks minimālos mērus, lai novērstu un apkarotu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās Eiropas Savienībā atbalstīšanu, GPB pārstāvis aicināja skaidri nošķirt cilvēku pārvietošanu par maksu no humānās un citas palīdzības sniegšanas ar mērķi apmierināt cilvēku pamattiesības.

Savukārt LCC pārstāvi Edgars Oļševskis uzsvēra, ka topošās ES direktīvas preambulā norādīts – direktīvas mēri (kriminālsodi) netiek attiecināti uz gadījumiem, kad palīdzība robežas šķērsotājiem tiek sniegta humānu apsvērumu dēļ un kad to dara radinieki, cilvēktiesību aizstāvji vai nevaldības organizācijas.

Komisijas deputāti, Tieslietu un Iekšlietu ministrijas un Valsts robežsardzes pārstāvji savukārt pauda viedokli, ka Latvijai nav pienākuma atbrīvot cilvēkus no kriminālatbildības, jo ne minētā konvencija, ne topošā direktīva, kas vēl nav pieņemta un stājusies spēkā, šādu pienākumu neparedz. Deputāti un amatpersonas uzsvēra, ka Latvijas valstij ir tiesības izvēlēties, vai atbalsts cilvēkiem, kuri nelikumīgā veidā šķērso robežu, ir krimināli sodāma darbība. Tāpat tika norādīts, ka par humāno palīdzību cilvēkiem, kuri jau ir šķērsojuši robežu, kriminālatbildība nedraud un ka Krimināllikumā ietvertais galējās nepieciešamības princips ļauj nodrošināt soda samērīgumu vai atbrīvošanu no tā. Kā uzsvēra Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs un frakcijas “Jaunā Vienotība” deputāts Andrejs Judins, ja cilvēks sniedz palīdzību robežšķērsotājam un par to informē Valsts robežsardzi un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, tad pret šādu palīdzības sniedzēju kriminālprocesu nevajadzētu ierosināt.

Tomēr, kā norādīja LCC pārstāvis Edgars Oļševskis, nav pamata cerēt, ka Krimināllikuma 285. pants (Personas nelikumīga pārvietošana pāri valsts robežai) tiks sašaurināts, izslēdzot no tā arī cilvēkus, kuri sniedz palīdzību humānu apsvērumu dēļ. Par to liecina arī minētie kriminālprocesi pret humānās un citas palīdzības sniedzējiem, kuri palīdzēja cilvēkiem, kas atradās pie Latvijas–Baltkrievijas robežas kritiskā stāvoklī. Tāpat nevaldības organizāciju pārstāvji bažījas par Krimināllikumā ietvertā galējās nepieciešamības principa –kas izslēdz kriminālatbildību par pretlikumīgām darbībām ar mērķi novērst kaitējumu situācijās, kad nav pieejami citi līdzekļi, – pilnvērtīgu piemērošanu attiecībā uz humānās palīdzības sniedzējiem pie robežas.

Jāpiebilst, ka Eiropas Parlamenta Izpētes dienests nesen ir nācis klajā ar iepriekš minētās ES direktīvas projekta izvērtējumu, norādot uz vairākiem būtiskiem trūkumiem direktīvas projektā, t. sk. tā nesaskaņotību ar ANO Protokolu pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem, skaidra nošķīruma trūkumu starp cilvēku pārvietošanu par maksu kā noziegumu un leģitīmu humānās u. c. palīdzības sniegšanu un no tā izrietošo būtisko nevaldības organizāciju, cilvēktiesību aizstāvju un migrantu radinieku kriminalizācijas risku. Ziņojuma autori rekomendē atlikt direktīvas projekta skatīšanu, pirms nav veikts visaptverošs ietekmes izvērtējums atbilstīgi tiesību aktu pilnveides standartiem (Better Regulation standarts), padziļināti pievēršoties visiem norādītajiem trūkumiem. Autori cita starpā aicina salāgot topošajā direktīvā iekļauto nelikumīgas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstu ar ANO Protokola migrantu pārvietošanas definīciju, skaidri norādot tās saistību ar organizēto noziedzību un atbalsta sniegšanu par atlīdzību.

Arī Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Baiba Kiršteina Saeimas Juridiskās komisijas sēdē norādīja, ka gan ANO Protokols, gan pašlaik spēkā esošās Eiropas Padomes direktīvas 2002/90/EK vadlīnijas nošķir darbības, kas veiktas mantkārīgā nolūkā, no humānos apsvērumos balstītām darbībām. Kā uzsvēra Tiesībsarga pārstāve, Latvijai pašlaik neviens neliedz, bet arī neuzliek par pienākumu noteikt humāno apsvērumu izņēmumu savos tiesību aktos – tā ir Saeimas izšķiršanās. Ja tomēr būtu politiskā griba nostiprināt šo izņēmumu, Tiesībsargs kā cilvēktiesību institūcija to ļoti atbalstītu.